Kredīts parādniekiem – kas jāņem vērā?

Katram no mums ir sava kredītvēsture. Kādam tā ir labāka, bet kādam sliktāka, tomēr tas ir būtisks aspekts, ko ņem vērā aizdevēji, kad jāpieņem lēmums par aizdevuma piešķiršanu konkrētajam cilvēkam. Kas tad īsti ir kredītvēsture un vai tiek izsniegts kredīts parādniekiem? Esam apkopojuši visu nepieciešamo informāciju par to, kas ir kredītvēstures melnais saraksts, parādu reģistrs, kā arī citas būtiskas lietas,  lai pēc šī raksta izlasīšanas tev nerastos jautājumi par šo tematu!

Kas ir kredīts parādniekiem?

Viena no lietām, ko ņem vērā ikdiens aizdevējs, protams, ir tas, vai konkrētajam cilvēkam ir kādi neapmaksāti rēķini un parādsaistības. Visticamāk, ja klientam ir negatīva kredītvēsture, aizdevējs var atteikt turpmāko aizdevumu piešķiršanu. Kur aizņemties naudu ar sliktu kredītvēsturi? Ir vairāki aizdevēji, kuri piedāvā aizņemties arī cilvēkiem ar sliktu kredītvēsturi un viņu pakalpojumu klāstā pieejami ātrie kredīti parādniekiem. To, vai konkrētais aizdevējs piešķirs aizdevumu parādniekiem, vari uzzināt vai nu aizdevēja mājaslapā vai arī izmantojot kredītu salīdzināšanas rīku, tādā veidā dažu minūšu laikā nosaidrojot, kurš no aizdevējiem Latvijā tev piešķirtu kredītu parādniekiem. Ātrie kredīti negatīva kredītvēsture, protams, nav nekas labs, tomēr, ja nepieciešama nauda, iesakām pirms aizņemšanās padomāt!

Kas ir kredītvēsture jeb kredītreitings?

Iespējams, ka esi dzirdējis, ka valstīm un uzņēmumiem ir kredītreitings, ko ik pēc laika pazemina vai paaugstina. Tieši tāds pats kredītreitings ir arī privātpersonām. Visbiežāk privātpersonu kredītspēja tiek novērtēta skalā no 1 līdz 10, bet dažreiz arī no 1 līdz 1000. Jautājums – kā veidojas mans kredītreitings?  Kredītreitings veidojas no dažādiem faktoriem – vai laikā nomaksāti visi maksājumi, vai neesi vairākas reizes pēc kārtas aizņēmies, bet nespējis atdot aizdevumā noteikto summu. Attiecīgi, jo vairāk šādi starpgadījumi bijuši, jo lielāka iespēja, ka kredītreitings būs zemāks. Kredītvēsture ir viens no faktoriem, ko rūpīgi analizē ikviens aizdevējs pirms izsniedz aizdevumu, jo arī aizdevējam jābūt drošībai, ka varēsi laikā atdot aizņēmumu. Kā uzzināt savus parādus? Informācija par kredītreitingiem ir apkopota un to iespējams atrast mans creditinfo sadaļā.

Kāpēc cilvēki nokļūst parādnieku jeb melnajā sarakstā?

Ir vairāki iemesli kāpēc cilvēki nokļūst parādnieku sarakstā. Kredītvēstures datu bāze ir vieta, kur pieejama visa informācija par konkrēto cilvēku, tāpēc tā ir vieta, kur pārbaudīt kredītvēsturi. Šīs ir dažas no visbiežāk sastopamajām situācijām:

  • Pārbaudes laiks jaunā darba vietā – ja cilvēks tikko uzsācis darbu jaunā vietā un šobrīd tur atrodas uz pārbaudes laiku, tas vēl neliecina par regulāriem un stabiliem ienākumiem, jo jebkurā brīdī var gadīties situācija, ka šis cilvēks tiek atlaists no darba
  • Neapmaksātas soda kvītis – ja tev ir kāda neapmaksāta soda kvīts, pastāv lielāka iespēja, ka kredītreitings būs zemāks
  • Kavēti maksājumi – ja esi aizņēmies, bet neesi laikā veicis kredīta atmaksu, tad, visticamāk, tavs kredītreitings būs zemāks. Ātrie kredīti sabojāta kredītvēsture visbiežāk nepastāvēs, tāpēc labāk dzēst parādsaistības!

Ko darīt, ja tev ir bojāta jeb negatīva kredītvēsture?

Kredītvēstures melnais saraksts noteikti nav tā labākā vieta kur būt! Ja tev ir bojāta kredītvēsture, esam apkopojuši vairākus noderīgus padomus, kas noteikti palīdzēs, lai varētu ātrāk tikt pie labākas kredītvēstures. Protams, ātrie kredīti ar sliktu kredītvēsturi tiek izsniegti, tomēr vislabāk būtu tiekties pēc pozitīvas kredītvēstures. Kredītvēstures dzēšana būtu pareizākais solis.

  • Laicīgi apmaksā rēķinus, soda kvītis, kā arī citus maksājumus
  • Samazini savas parādsaistības, jo tikai tādā veidā varēsi iegūt aizdevumu ar mazāku procentu likmi
  • Vienmēr nokārto kavētos maksājumus, lai tad, kad esi izlēmis pieteikties aizdevumam, visas iepriekšējās parādsaistības būtu dzēstas. To noteikti vari aplūkot sadaļā – manas kredītsaistības
  • Aizņemies pēc pārbaudes laika. Aizdevējiem patīk, ja cilvēks ilgu laiku strādā vienā vietā, jo tas liecina par stabiliem ienākumiem un mazāku risku
  • Nodrošini oficiālus ienākumus, jo pretējā gadījumā aizdevējs var atteikt aizdevuma izsniegšanu

Vai ir vēl iespējas aizņemties kredītu, ja esi šajā sarakstā?

Ir vairāki aizdevēji Latvijā, kuri piedāvā aizņemties arī tiem, kuriem ir bojāta kredītvēsture, tāpēc nevajadzētu atmest cerības. Ātrie kredīti ar parādsaistībām pieejami pie vairākiem aizdevējiem. Lai uzzinātu, kuri aizdevēji piedāvā šādu opciju, iesakām izmantot kredītu salīdzinātāju, lai varētu pāris minūšu laikā uzzināt visu sev nepieciešamo informāciju par katru aizdevēju, lai zinātu pie kura no tiem pieejams kredīts parādniekiem! Ja pēc šī raksta izlasīšanas arī tev rodas jautājums – kāda ir mana kredītvēsture – noteikti iesakām to pārbaudīt!

Pirms paraksti darba līgumu…

Daudzsološs uzņēmums piedāvā Jums darba līgumu. Ja skaitļi ir pareizi, vai jūs vienkārši nevajadzētu noķerties, legalizēt, parakstīt un svinēt?

Ne tik ātri – jums ir rūpīgi jāizlasa līgums, jāapzinās daži darba tiesību akti un juriskonsulti jāpārskata attiecīgie dokumenti. Šeit ir sākums tam, ko meklēt, uzsākot līguma pārskatīšanas procesu.

1. Tas ir darba drošība, stulba

Aizsardzība pret piespiedu izbeigšanu nav automātiska ar darba līgumiem. “Jums jājautā:” Vai ar šo nolīgumu es saņemšu jebkādu darba drošību? “Saka Džošua Zukerberga, partneris Pryor Cashman LLP Ņujorkā.

Kā tu to dari? Pirmkārt, “lai noteiktu, vai esat darbinieks, kas strādās pie darba vai strādās uz noteiktu laiku,” saka Paties Fišers, galvenais Gordon & Rees LLP advokāts Maiami.

2. Sākuma un beigu datumi

“Jums ir jābūt sākuma datumam un beigu datumam jūsu nodarbinātībai, citādi tas ir tikai piedāvājuma vēstule,” saka Alan Lescht, Alan Lescht & Associates dibinātājs, PC dibinātājs Vašingtonā. Šie datumi ir nepieciešami, bet nepietiekami. Izlasiet līgumu, lai izprastu visus izbeigšanas noteikumus.

“Darba devēji bieži iekļaus valodu, kas nozīmē, ka attiecības paliek pēc vēlēšanās, kas nozīmē, ka jūs jebkurā brīdī varat tikt izbeigta jebkura iemesla dēļ,” saka Lescht. “Man bija ārsti, kas domāja, ka viņi ir bloķējušies trīs gadu termiņā, bet viņi neatbilda valodai, kas ļauj darba devējam izbeigt viņus 30 vai 60 dienas iepriekš.”

3. Izbeigšanas iemesls

“Darbinieks vēlas vienkārši izbeigt darbu,” saka Lesšts. “Jūs nevēlaties, lai darba devējs izbeigtu plašu rīcības brīvību.”

4. Kompensācija un pabalsti

Kāda ir jūsu maksa? Vai prēmija ir garantēta vai izvēles tiesības? Kurš nolemj, vai esat izpildījis kritērijus veiktspējas bonusam? Cik mērķis ir šie kritēriji? Vai pabalsti ir garantēti vai maināmi pēc darba devēja pievilcības?

“Pārliecinieties, vai visi kompensācijas veidi ir detalizēti,” saka Fisher.

5. Darba apraksts

Ja jūs piekrītat, ka uz noteiktu laiku ir ieslodzīts darbā, pārliecinieties, vai tas ir darbs, kas, jūsuprāt, tas ir. “Es gribētu sagaidīt, ka mans vārds un loma ir izskaidrota un no manis sagaidāma,” saka Fišers.

6. Moonlighting

Ja jūs plānojat veikt jebkādu darbu vietnē, pārliecinieties, ka līgums neaizliedz to darīt. “Īpaši šajā ekonomikā daudziem cilvēkiem ir vairāk nekā viens darbs, un daudziem darba devējiem būs ekskluzīvs nodarbinātības nodrošinājums,” apgalvo Fišers. Tomēr viņa piebilst, ka šie noteikumi nav vienādi izpildāmi 50 valstīs.

7. Autortiesības, izgudrojumi utt

Jūsu darba devējs var iesniegt prasību par savu radošo darbību augļiem, pat ja jūs strādājat pie sānu projekta pie sava darba devēja telpām un ārpus darba laika. “Ja jūs savu darbu laikā esat izgudrojis kaut ko tādu, intelektuālais īpašums parasti pieder darba devējam,” saka Fišers.

Kas par šo izcilo izgudrojumu jūsu garāžā, kas ir gandrīz pilnīgs, kad jūs parakstaties ar jaunu darba devēju? “Jūs varētu vēlēties izcelt visu, ko jūs jau strādājat, un nojauciet to,” saka Zukerbergs.

8. Noncompete klauzula

Sargieties no parakstīšanas jebkura līguma, kas ļauj jums strādāt konkurentam ievērojamu laiku pēc atdalīšanas. “Darba ņēmējiem ir jāpārliecinās, ka viņi nākotnē nespēj kļūt par bezdarbniekiem,” saka Fišers.

Tomēr tiesas var nelietīgi izturēties pret darba līgumu, kas aizliedz jums praktiski jebkurā vietā, uz visiem laikiem. “Lai izpildāmi, nekompiletiem jābūt saprātīgiem termiņiem un saprātīgiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem,” saka Lescht.

9. Klientu un darbinieku neuzticība

Meklējiet pēcnodarbinātības ierobežojumus jūsu spējai veikt darījumus ar cilvēkiem, ar kuriem esat strādājis līguma darbības laikā. “Var būt aizliegums zagt darbiniekus,” saka Lescht. “Lai izpildāmu, terminam jābūt saprātīgam, iespējams, vienu vai divus gadus.”

10. Darba devēju tirdzniecība

“Kas notiek, ja uzņēmums tiek pārdots? Vai darba līgums tiek izbeigts vai paliek spēkā? “Jautā Alyson Brown, partneris Clouse Dunn Khoshbin LLP, Dalasā.

Vai jūs patiešām varat apstrīdēt darba līguma noteikumus? Jā, un cienījamai sabiedrībai ir jāciena jūs par to. “Desmit reizes no 10, ir vērts jautāt par to, kas jums ir šaubas,” saka Zukerbergs.

Parādu neatdošana liedz iespējas nākotnē

Cilvēku skaits ar negatīvu kredītvēsturi jeb tautā sauktais „melnais saraksts” ir ļoti liels, taču ne visi tajā ir nonākuši ļaunprātīgu domu vadīti. Ļoti daudziem, godprātīgiem aizņēmējiem tās ir bijušas krīzes situācijas, kurās, pat gribēdami, viņi nav spējuši segt kādas no savām saistībām. Ar laiku krīzes beidzas, cilvēki atrod izeju no problēmām, taču, tad jau ir par vēlu.

Kaut arī cilvēks ir atguvis maksātspēju, un ir gatavs atsākt godīgu maksājumu izpildi, viņa vārds jau var parādīties melnā saraksta rindās, liedzot turpmākas iespējas aizņemties naudu, pirkt preces līzingā vai noslēgt dažādus pakalpojumu līgumus. Daudzi kredītdevēji vienreiz zaudētai uzticībai vairs nedod otru iespēju, vai arī dod to tikai pēc ļoti ilga laika, tādēļ ir ļoti svarīgi apzināties visus riskus un iespējas, aizņemoties gan lielas, gan mazas summas.

Pie mūsdienu daudzajiem rēķiniem, līzingiem un kredītu maksājumiem ir cilvēcīgi aizmirst kādu no tiem, piemēram, aizmirst samaksāt pēdējo rēķinu par preci, kas iegādāta uz nomaksu, – ne tāpēc, ka negribētos maksāt, bet tāpēc, ka ikdienas steigā pārrēķināmies, kļūdāmies maksājumos un negribot nonākam parādnieku sarakstā. Tomēr arī šiem „sliktajiem” klientiem ar laiku rodas situācijas, kad nepieciešama finansiāla palīdzība no malas, tādēļ aktuāli kļūst atrie krediti ar bojatu kreditvesturi. Šādu aizdevēju, kas piešķirtu kredītu cilvēkiem, kas iekļuvuši „melnajā” sarakstā, nav daudz, jo aizdevēji baidās, ka klienti, kas jau vienreiz spējuši ignorēt kredītsaistības, šo netikumu var atkārtot, neveicot kredīta maksājumus tiem noteiktajā laikā.

Viens no veidiem, kā pārliecināt aizdevēju par savu godprātību un spēju apmaksāt kredītu, ir regulāru, gana augstu ienākumu uzrādīšana, kas garantēs, ka Jums pietiks līdzekļu, lai atdotu aizdevumu, un, pat ja nonāksiet kredītgrūtībās, šī summa būs pietiekama, lai segtu vismaz šī līguma prasības.

Ir aizdevēji, kas papildus var pieprasīt ķīlu, piemēram, automašīnu vai citu vērtīgu, Jums piederošu īpašumu, kas kredīta neatdošanas gadījumā nonāks aizdevēja īpašumā. Vienlaikus tas ir gan finansiāls nodrošinājums, gan arī motivācija aizņēmējam sekot līdzi savām saistībām un tās ievērot, lai nezaudētu mašīnu vai īpašumu, kura vērtība parasti ir krietni augstāka par kredīta pamatsummu.

Bojāta kredītvēsture ir ļoti aktuāla problēma, un aizdevēji, kas nesadarbojas ar cilvēkiem, kuru parādvēsture ir sabojāta, patiesībā zaudē daudz labu, maksātspējīgu klientu, kuru finansiālā situācija ir bijusi slikta, bet tagad atkal ir uzlabojusies. Tomēr, vienlaikus tas ir arī risks, kura uzņemšanās ne vienmēr var atmaksāties, jo cilvēki ar negatīvu kredītvēsturi ir parādījuši, ka mēdz aizņemties neapdomīgi, neizvērtējot savas iespējas, tādēļ pret šiem klientiem aizdevēji ir daudz prasīgāki.

Ja esat nonācis parādnieku reģistrā jeb melnajā sarakstā, pat ja nokārtojat visas saistības un atdodat nokavētos maksājumus, informācija par Jums šajā pārādvēstures datu sarakstā tiek saglabāta vēl trīs gadus pēc saistību nokārtošanas, tādējādi, pat ja esat nostabilizējis savu finanšu situāciju un mainījis savus sliktos paradumus, virkne kredītdevēju joprojām var negatīvi vērtēt Jūsu iespējas un vēlmi segt aizdevumu, tādēļ  vienreiz pieļauta kļūda, aizņemoties vairāk, kā spējam atdot, ietekmē mūsu finansiālo situāciju ne tikai noteiktajā brīdī, bet vēl vairākus gadus pēc tam. Tieši tādēļ arvien vairāk šajos piedāvājumos tiek uzsvērts, lai aizņemamies atbildīgi, it īpaši, ja ar kredītgrūtībām esam saskārušies jau agrāk.

Pat ja kredītdevējs ir ļoti pretimnākošs un ir gatavs sniegt finansiālu atbalstu, neskatoties uz mūsu sabojāto kredītvēsturi, vienmēr esiet kritiski pret savu finanšu situāciju un noteikti neuzņemieties kredītsaistības, ja neesat drošs par to atdošanu tuvākajā laikā.

 

Patērētāja tiesības Latvijā

Patērētājam ir tiesības iegādāties preces, kas atbilst līguma noteikumiem! Pārdevējs un pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par visiem pārkāpumiem, kas pastāv pirkuma dienā.

Kādas preces tā aptver?

Precei ir raksturlielumi un izrādes, ko parasti uzskata par tāda paša veida precēm (atbilstoša kvalitāte) un ko patērētājs pamatoti var sagaidīt. Tiek ņemts vērā preču veids un preču veids, kā arī preču cena.

Ievērojiet, ka kurpes ir ūdensnecaurlaidīgas, bet tās ir iemērcamas un mazas lietainās.

  • Precei jāatbilst drošības prasībām
  • Precei jāatbilst informācijai, kas norādīta uz etiķetes vai reklāmas, kā arī sniegts apraksts (ieskaitot pārdevēja sniegto vārdisko aprakstu)
  • Precei jābūt derīgam galamērķim, kurā parasti tiek lietotas šāda veida preces, kā arī jebkādam nolūkam, kādam patērētājs ir izvēlējies produktu un informējis tā pārdevēju

Vienums nav nepiemērots / slikta kvalitāte, ja:

Pirkšanas brīdī patērētājs zināja vai nevarēja nezināt par preces neatbilstību, piemēram, informācija par ieskaitu, kas tika sniegta tirdzniecības vietā, bija tāda, ka tam bija noteikts defekts. Jums ir tādas pašas tiesības uz preču atbilstību un kvalitāti, kad preces tiek pārdotas ar atlaidi

Paziņojums tirdzniecības vietā par noteiktu defektu (piemēram, apģērba poga):

  • neatbilstība ir saistīta ar patērētāja piegādātajiem materiāliem, piemēram, defektu izraisījis produkts, kas izgatavots no patēriņa materiāliem defektu dēļ
  • produkta parastais nodilums nav defekts
  • produkta lietošana, kas neatbilst lietošanas instrukcijām, brīdinājumi

Piemēram, peldēšanai tiek izmantots ūdens bojāts pulkstenis

Pārdevot preces patērētājam, pārdevējam ir pienākums dot patērētājam iespēju apskatīt vai pārbaudīt preci. Izmantojiet šo iespēju! Tas novērsīs problēmas, ja piegādātās preces ir iestrēdzis, nevis komplektā vai pat vispār piegādātajā iepakojumā.

Pakalpojumi, kas noved pie kustīgas ķermeņa priekšmetu vai to īpašību uzlabošanas vai pārveidošanas, ir atbilstoši, to kvalitātei jābūt atbilstošai:

  • pakalpojuma saturs, piegādes metode un rezultāts atbilst vienošanās noteikumiem
  • pakalpojums tiek nodrošināts ar profesionālu rūpību, ņemot vērā patērētāja intereses
  • pakalpojums atbilst prasībām, kas ir pamatotas ar šādiem pakalpojumiem

Pakalpojums nav nepietiekams / slikta kvalitāte:

  • Pirkšanas brīdī patērētājs zināja vai nevarēja nezināt par neatbilstību, piemēram, tirdzniecības vietā skaidra norāde par izstrādājumu bija tāda, ka tam bija noteikts defekts
  • neatbilstība ir saistīta ar patērētāja piegādātajiem materiāliem, piemēram, defektu izraisījis produkts, kas izgatavots no patēriņa materiāliem defektu dēļ
  • produkta parastais nodilums nav defekts
  • produkta lietošana, kas neatbilst lietošanas instrukcijām, brīdinājumi

 

Kāds ir termiņš, lai vērstos pie pārdevēja?

Patērētājs ir tiesīgs pieprasīt preci vai pakalpojumu neatbilstību divu gadu laikā no dienas, kad pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs ir nodevis, un patērētājs ir akceptējis attiecīgo preci / pakalpojumu vai, ja preces ir piegādātas garantija visā garantijas laikā norādītajā termiņā. Garantijas periods nedrīkst būt mazāks par diviem gadiem (ja vien īsāks laiks netiek solīts cits būtisks ieguvums patērētājam vai arī ātrāk nolietojums tiek attiecināts uz komponentu). Garantija nevar saīsināt juridisko termiņu prasības iesniegšanai.

Prasība jāiesniedz divu mēnešu laikā no dienas, kad patērētājs atklāj neatbilstību.

 

Uz ko Tu esi tiesīgs?

Ja iegādāts priekšmets izrādās nepiemērots, patērētājam ir tiesības pieprasīt:

Vispirms, lai kompensētu preces, ja nav atlīdzības (ieskaitot preces piegādi, darbus, materiālus un citus izdevumus), un saprātīgā laikā vai, ja tas nav iespējams vai nesamērīgi, preces aizstāt. Jāņem vērā arī preču veids un paredzētā produkta izmantošana.

Ja neatbilstība netiek veikta saprātīgā laika periodā vai produkts netiek mainīts bez neērtībām, patērētājam ir tiesības:

  • attiecīgo cenu samazinājumu
  • līguma atcelšana un naudas atdošana (izņemot gadījumus, ja neatbilstība ir niecīga un nevar būtiski ietekmēt produkta lietošanu).

Samazinot cenu vai atceļot līgumu, var ņemt vērā preces vērtības samazināšanos vai ieguvumu, ko patērētājs ieguvis, lietojot produktu un vienojoties pusēm.
Ja pārdevējs ir uzstādījis preci, un nepareiza vai slikta kvalitāte ir priekšmeta neatbilstības iemesls.
Ja patērētājs ir uzstādījis preci pēc nepareizām (neprecīzām) lietošanas instrukcijām.

Pēc tam – preces tiek uzskatītas par neatbilstošām un patērētājam ir tiesības pieprasīt pārdevējam veikt iepriekš minētās darbības.

Ja tiek saņemts nepietiekams pakalpojums, vispirms patērētājam ir tiesības pieprasīt, lai neatbilstība tiktu novērsta bez kompensācijas. Ja tas nav iespējams, patērētājam ir tiesības uz atbilstošu naudas cenas samazinājumu vai atlīdzību. (Saskaņā ar pušu vienošanos var ņemt vērā patērētāja ieguvumu no pakalpojuma).

Citi pakalpojumi

Citu pakalpojumu gadījumā patērētājam ir tiesības tikt nodrošinātiem saskaņā ar vienošanās noteikumiem ar profesionālu rūpību, kā arī nozaru regulējumu, piemēram, drošības dienestiem, vadības pakalpojumiem un finanšu pakalpojumiem.

 

Kā atrisināt, ja radusies problēma?

Ja rodas strīds ar pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju, vispirms tas jārisina sarunu ceļā, cenšoties panākt vienošanos gan mutiski, gan rakstiski.

Pārdevēja pienākums – atbildēt / piedāvāt risinājumu – parasti ir 15 darba dienu laikā. Atteikumam jābūt pamatotam.

Ja strīdu nevar atrisināt, patērētājs var sazināties ar:

  • Patērētāju tiesību aizsardzības centrā par palīdzību
  • Ārpustiesas strīdu izšķiršana attiecīgajā jomā, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Latvijas Komercbanku asociācijas ombuds, Latvijas Apdrošināšanas asociācijas ombuds u.c.
  • Patērētāju strīdu izšķiršanas komisija, ja Patērētāju tiesību aizsardzības centra sniegtā palīdzība nav bijusi veiksmīga strīda atrisināšanā, un ir iespējams sasaukt komisiju attiecīgajā jomā
  • Tiesa, tostarp saskaņā ar procedūru maza apmēra prasībām

 

Vairāk apskati un atrodi noderīgu informāciju ptac.gov.lv.

Kādas ir Tavas primārās tiesības būdams ES pilsonis

Izgatavots 1950. gadā un ir spēkā kopš 1953. gada, konvencija iezīmēja pagrieziena punktu miera un diplomātijas jomā.
Pēc otrā pasaules kara traumām ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija 1948.gadā bija pirmā vispasaules tiesību izpausme, kurai katram cilvēkam bija tiesības. Tas bija pagrieziena punkts vēsturē un bija rakstisks teksts, kas veicināja mieru un diplomātiju.

Šeit ir deklarācijas 2. pants:

“Katram cilvēkam ir tiesības uz visām šajā deklarācijā noteiktajām tiesībām un brīvībām neatkarīgi no tā, kā rase, krāsa, dzimums, valoda, reliģija, politiskie vai citi uzskati, nacionālā vai sociālā izcelsme, īpašums, dzimšanas vai cita veida statuss. Turklāt nevienu nošķiršanu neveic, pamatojoties uz tās valsts vai teritorijas politisko, jurisdikcijas vai starptautisko statusu, uz kuru šī persona pieder, neatkarīgi no tā, vai tā ir neatkarīga, uzticama, nav pašpārvaldes vai jebkāds cits suverenitātes ierobežojums. “

Eiropas konvenciju par cilvēktiesībām 1950. gada 4. novembrī Romā izstrādāja jaunizveidotā Eiropas Padome. Konvencija par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, kuras mērķis ir panākt lielāku starptautisko vienotību, atzīstot vīriešu un sieviešu vienlīdzīgās tiesības, un iekļaut civilās brīvības tradīcijas. Tas stājās spēkā 1953. gada 3. septembrī. Konvencijas pieņemšana Eiropas Padomē bija pirmais solis, īstenojot Cilvēktiesību deklarāciju rakstveidā.

Šeit ir 11 fakti par konvenciju un tiesu, kas to īsteno:

  • Tiesības un brīvības: Konvencijas 1. sadaļas 2.-18. Pantā aprakstītajā konvencijā ir 17 galvenie raksti par tiesībām un brīvībām, kas ietver: 2) tiesības uz dzīvību; 3) spīdzināšanas aizliegums; 4) verdzības un piespiedu darba aizliegums; 5) tiesības uz brīvību un drošību; 6) tiesības uz taisnīgu tiesu; 7) nav sodu bez likuma; 8) tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību; 9) domas, apziņas un reliģijas brīvība un 10) vārda brīvība.
  • Strasbūras tiesas pretinieki bieži norāda uz 8. pantu – par tiesībām uz privāto dzīvi un ģimeni un uz 10. pantu – par vārda brīvību, kas ir iekļauti Lielbritānijas tiesību aktos par cilvēktiesībām – par galvenajiem strīdīgajiem aspektiem. Tas bija gadījums, kad mājas sekretārs Theresa May nepatiesi apgalvoja savā partijas konferencē 2011. gadā, ka nelegālo imigrantu nevar izraidīt no Apvienotās Karalistes, jo viņš ir mājdzīvnieku kaķis.
  • Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT): tā ir starptautiskā tiesa, kas atrodas Strasbūrā, kas tika izveidota 1959. gadā un īsteno konvenciju. Šī ir vieta, kur tiek pieņemti noteikumi par individuāliem vai valsts pieteikumiem, kas saistīti ar konvencijā ietverto civiltiesību un politisko tiesību pārkāpumiem. Tā ir arī vieta, kur tiek pieņemti lēmumi.
  • Tiesa ir atbildīga par 800 miljonu eiropiešu cilvēktiesību ievērošanas uzraudzību 47 Eiropas Padomes dalībvalstīs, kas ratificējušas konvenciju.
  • Šobrīd tiesā ierodas 47 tiesneši, kurus ik deviņus gadus ievēl Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ievēl uz neuzildāmu amatu. Tie ir pilnīgi neatkarīgi un nevar iesaistīties nekādas darbības, kas varētu kavēt viņu objektivitāti. Kopš tiesas tika izveidota, lielāko daļu lietu ir iesniegušas fiziskas personas.
  • Statistika: Kopumā bija 916 spriedumi, kas attiecās uz 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm, un tikai 1,42% no kopējā skaita bija Apvienotā Karaliste. Gandrīz puse spriedumu attiecās uz piecām no 47 dalībvalstīm: Krievija (129), Turcija (124), Rumānija (88), Ukraina (69) un Ungārija (41).
  • Pavisam 797 spriedumos (vai 87,01%) konstatēts vismaz viens konvencijas pārkāpums – tajā skaitā 119 spriedumi attiecībā uz Krieviju, 118 attiecībā uz Turciju, 83 – attiecībā uz Rumāniju, 65 – attiecībā uz Ukrainu un 50 – attiecībā uz Ungāriju.
  • 2013. gadā tiesa pieņēma lēmumu par 1682 lietām attiecībā uz Apvienoto Karalisti. No tiem 1633 tika atzīti par nepieņemamiem vai izslēgti. Tas ir 98,85% gadījumu.
  • Pagājušajā gadā tika pieņemti 13 spriedumi attiecībā uz Apvienoto Karalisti, un astoņi spriedumi atklāja vismaz vienu konvencijas pārkāpumu.
  • No 2014. gada 1. janvāra tika izskatīti 2519 lietas pret Apvienoto Karalisti, kas ietvēra 2 006 lietas, kas saistītas ar ieslodzīto balsstiesībām. Pretēji tam ir 16 813 izskatāmo lietu par Krieviju, 14 379 – attiecībā uz Itāliju, 13 284 – attiecībā uz Ukrainu, 11,230 – attiecībā uz Serbiju un 10 931 – attiecībā uz Turciju.
  • Kopējais pieprasījumu neizpildes gadījumu skaits ir samazinājies no 151,600 2011. gadā līdz 99,900 2013. gadā – samazinājums par 34%. Tas ir rezultāts reformu procesam, kas jau ir uzsākts jau vairākus gadus. No 1999. gada līdz 2011. gadam gadījumu skaits palielinājās par vairāk nekā iepriekš.
Romiešu likumi

Romiešu likumi

Romas likumi, kas atklāti senos juridiskos tekstos, literatūrā, papīruros, vaska tabletes un uzrakstos, aptvēra ikdienas romiešu dzīves aspektus kā noziedzību un sodu, zemi un īpašumu, tirdzniecību, jūras un lauksaimniecības rūpniecību, pilsonību, seksualitāti un prostitūciju, verdzība un manumizācija, vietējā un valsts politika, atbildība un īpašuma bojājums, kā arī miera saglabāšana. Likums tika izveidots dažādos veidos, piemēram, ar statūtiem, maģistra nolēmumiem, imperatora rīkojumiem, senatora dekrētiem, sapulces balsīm, plebiscitiem un ekspertu juriskonsultu apspriedēm, un tādējādi tie bija daudzpusīgi un pietiekami elastīgi, lai risinātu mainīgos apstākļus no Romas pasaules, no republikas uz imperiālo politiku, no vietējās līdz nacionālajai tirdzniecībai, un valsts uz starpvalstu politiku.

Vēsturiskie avoti

Viens no svarīgākajiem avotiem par romiešu likumiem ir Corpus Iuris Civilis, ko apkopo Justinian I aizgādībā un kas, kā to norāda nosaukums, paredz civiltiesības. Viena no četrām grāmatām, masveida Digest, aptver visus valsts un privāttiesību aspektus. The Digest tika ražots 533 CE Tribonian uzraudzībā, un tas ir aptuveni 2000 atsevišķu juridisko apjomu pārskats. Šos oriģinālos avotus rakstījuši atzīti juristi vai juridiskie eksperti, piemēram, Gaius, Ulpians un Pāvils, un tie padara Digest par vienu no bagātākajiem tekstiem, kas izdzīvoja no senatnes, jo tajā atrodas nejaušās vēsturiskās informācijas dārgums, kas izmantots, lai ilustrētu dažādus sākot no dzīves ilguma līdz skaitļiem nodokļu jomā.

Citas tiesību kolekcijas ietver Codex Gregorianus (izdots c. 292 CE) un Codex Hermogenianus (izdots 295 CE), abi nosaukti pēc ievērojamiem juristiem Diokletiāna valdīšanas laikā un kopumā ietverot vairāk nekā 2500 tekstu. Ir arī Theodosian kodekss, kolekcija no vairāk nekā 2700 likumiem, kas apkopoti 430. gados CE un pievienota nākamajos gados, un, visbeidzot, Codex Iustinianus (528-534 CE), kurā apkopoti un pagarināti vecāki codexes.

Tad ir arī īpaša veida juridiskie dokumenti, kas saglabājušies senatnē, piemēram, sarunu dokumenti, kuros tiek atklāti visa veida darījumi no īres un nomas līgumiem uz līgumiem, kuros izklāstīta īpašuma nodošana. Arī uzraksti var atklāt likumus un to sekas, jo tie novietoti uz sabiedriskiem pieminekļiem, viņi publiskoja jaunos likumus vai arī pateicās par tiesas uzvarām tiem, kuri atbalstīja iesaistīto pusi.

Tiesību avoti

Romas tiesību aktu iezīme bija īpaša uzmanība, kas pievērsta valodas precizitātei.

Romas likums bija pēc būtības kumulatīvs, t.i., jaunais likums var tikt pievienots juridiskajam korpusam vai aizstāts ar iepriekšējo likumu. Likumi (leges), plebiscitiķi, senatori (decreta), nolēmuši lietas (res iudicatae), custom, edicts (senatusconsulta) no imperatora, maģistrāti vai citas augstākas amatpersonas, piemēram, praetoru un eedilu, visi varētu būt romiešu tiesību avoti.

Tradīcijās pirmais romiešu tiesību avots bija Divpadsmit tabulas, kas izdzīvo tikai kā atsauces vēlākos avotos. Ievērojot iniciatīvu vienā vietā ievākt agrīnas republikas civillikumus (ius civile) un izbeigt priesteru un patricians klases tiesību ekskluzīvo dominēšanu tiesībās, likumi, kas reglamentē attiecības starp pilsoņiem, tika kodificēti un atdalīti no svētajām tiesībām (ius sacrum ) Šis dokuments patiešām bija sodu kopums par pilsoņu tiesībām, jo ​​visas pārējās personas bija ģimenes (pater familias) vīriešu dzimuma vadītāja jurisdikcijā, kurai bija ievērojama rīcības brīvība pret viņu aprūpē esošajiem, gan brīviem un nebrīvē.

Divpadsmit tabulas kļuva ierobežotas izmantošanas gadījumos, kad radās juridiski jautājumi, uz kuriem tie neattiecās, piemēram, tā kā komercdarbības izplatīšanai bija nepieciešams nodrošināt likumīgu pārklājumu starp darījumiem un darījumiem starp pilsoņiem un nepilsoņiem un likumiem, kas uzskatīja, ka uzvedība un iesaistīto pušu nodoms. Šīs attiecības kļuva par līgumu un noteikumu, piemēram, nosacījumu, un no c. 242 BCE, strīdus vadīja īpašs tiesnesis (praetor peregrinus), kas īpaši nodarbojās ar juridiskiem strīdiem, kuros iesaistīti ārzemnieki, un attiecībām starp Romu un ārvalstīm, t.i., starptautiskajām tiesībām (ius gentium).

Republikā lielāks uzsvars bija uz esošo likumu pielāgošanu maģistrātiem (ius honorarium), nevis par pilnīgi jaunu tiesību aktu izveidošanu. Tas tika izdarīts it īpaši ikgadējā Praetor’s Edict (kodificēts ar 131 CE), kad bija norādīti pieļaujamo lietu veidi, aizstāvība un izņēmumi, kā arī novērtēts iepriekšējā gada tiesiskā politika, attiecīgi izdarot nepieciešamās juridiskās izmaiņas. Tādā veidā tika piemēroti likumi, kurus varētu pielāgot, kamēr pats likums palika nemainīgs, un tādēļ tika izveidota virkne gadījumu formulu, lai sniegtu lielāku juridisku skaidrību par vienmēr mainīgo situāciju Romas sabiedrībā. Piemēram, lai palielinātu naudas soda apmēru, lai sasniegtu inflācijas līmeni, tomēr juridiskais naudas sods par konkrētu pārkāpumu palika nemainīgs. Tāpat arī citas amatpersonas, piemēram, valdes locekļi un militārās tiesas, varētu “interpretēt” likumu un piemērot to katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā konkrētos apstākļus.

Imperiālajos laikos Imperators aktīvi piedalījās juridiskajos jautājumos, it īpaši atbildot uz privātiem lūgumrakstiem (libelli), taču viņš parasti darbojās pēc padomiem no tiem, kuri vislabāk spēj spriest par tiesiskajiem jautājumiem, proti, juristi (skat. Zemāk). Varbūt visslavenākais imperatora piemērs, kas radīja jaunu likumu, bija Karakallas 212 CE redakcija, kas piešķīra romiešu pilsonību visiem brīvajiem impērijas iedzīvotājiem. Imperators arī darbojās kā tiesnesis, kad bija pretrunas starp romiešu likumiem un provinču vietējiem likumiem, kas parasti tika saglabāti neskarti un vismaz teorētiski problēma tika novērsta ar Caracalla kunga rīkojumu. Praksē vietējie likumi izdzīvoja kā muita un parasti netika atcelti, ja vien viņi neapvainoja romiešu jutīgumu, piemēram, tādus, kas attiecas uz incestu un daudzu paņēmienu.

No valdnieka valdīšanas imperatora spriedumi un paziņojumi tika savākti imperatora konstitūcijās vai konstitūcijas principos. Turklāt Senāts varētu izdot arī reglamentējošos noteikumus (senāta konsultāciju), piemēram, attiecībā uz publiskām spēlēm vai sieviešu mantojuma tiesībām. Statūtu likums, ko cilvēki izveidojuši ar publisku asambleju (comitia), kaut gan reti, var arī veicināt juridisko korpusu, bet parasti tas attiecas tikai uz svinīgiem jautājumiem, piemēram, par pirmās pakāpes mirušo imperatoru bērnu apņēmību piešķirt pēcnāves apbalvojumus.

Konstantīnes I valdīšanas laikā imperatora kvestors bieži nāca caur imperatora izteikumiem, un to izmantotais valodas formas kļūst arvien mazāk tehniski, bieži vien minēts kā romu tiesību “vulgarizācijas” sākums. Taču patiesībā tiesību zinātņu skolas faktiski uzplauka un tiesību eksperti joprojām bija gatavi gan kvestoram, gan sabiedrībai apspriest stingrākos tiesību jautājumus ar šo jauno, mazāk tehnisko pieeju tiesību aktu formulējumam.

Svarīgs romiešu tiesību elements bija juridisti (jurisprudenti), juridiskie eksperti, kas pakļāvuši rakstiskus likumus, noteikumus un iestādes, lai veiktu intelektuālu pārbaudi un diskusiju, lai no tām izņemtu no tiem pamatnoteikumus, kurus tie ietvēra, un pēc tam piemēroja un pārbaudīja šos principus hipotētiski specifiski lai tos piemērotu jaunajiem tiesību aktiem. Juristi bija elites ķermenis, jo vienlaicīgi viņu skaits bija mazāks par 20, un viņu kvalifikācija lomai bija plašas zināšanas par likumu un tās vēsturi. Imperiālajos laikos tie tika iekļauti vispārējā birokrātijā, kas kalpoja imperatoram. Juristam bija arī kaut kas juridisko zināšanu monopols, jo iespēja 2. un 2. gadsimta CE nebija iespējama, lai studētu tiesības, jo daļa no parastās izglītības programmas nebija iespējama. Jurists arī uzrakstīja juridiskus traktātus, viens no ietekmīgākajiem bija Q. Mucius Scaevola Civillikumā (De Iure Civili) 1. gadsimta pirms mūsu ēras.

Kaut arī juristi bieži nāca no sabiedrības augšējiem posteņiem un, iespējams, neizbēgami bija saistīti ar jautājumiem, kas visvairāk attiecas uz šo eliti, viņi arī apsprieda divus sociālos pamatprincipus: taisnīgumu (aequitas) un praktiskumu (utilitas). Arī viņu intelektuālā monopola dēļ juristi bija daudz neatkarīgāki nekā politika un reliģija, nekā tas parasti bija senās sabiedrībās. Tomēr no 3. gadsimta CE juridistes sistēmu aizstāja tiešāka iejaukšanās no tiem, kas tika pārvaldīti, it īpaši pats imperators. Pakāpeniski palielinājās juridisko ekspertu skaits un juristi atnāca līdzīgi mūsdienīgiem advokātiem, ar kuriem konsultējās ikviens, kam vajadzēja juridisku konsultāciju. Tomēr atšķirībā no mūsdienu advokātiem, un vismaz principā viņi piedāvāja savus pakalpojumus bez maksas.

Praktiskie pasākumi

Praksē tiesvedību bieži vien izvairījās no pusēm, kuras nolēmušas zvērestu vai insiurandum, taču, neizdarot šādu risinājumu, prasītājs, kas prasītāju uzaicina uz tiesu (civillietas: iudicia publica vai krimināllietas likums: quaestiones). Vairāku juridisko lietu pirmais posms bija tad, kad iesaistītās puses atradās tiesāšanā, kas noteica attiecīgo juridisko jautājumu un noraidīja lietu kā tiesisku iejaukšanos (denegatio actiomis) vai iecēla oficiālu (iudex datus), lai uzklausītu un novērtētu lieta. Kad abas puses vienojās par tiesneša novērtējumu, lieta tika uzklausīta pirms iudex, kas valsts vārdā pieņēma lēmumu. Atbildētājam un prasītājam tiesas sēdē bija jāiepazīstas ar sevi, jo viņiem nebija juridiskas pārstāvniecības sistēmas. Ja atbildētājs zaudēja civilprocesu, notika apsūdzība, un viņiem būtu jāmaksā naudas summa (litis aestimatio), kuru parasti pieņēmusi iudex, kas varētu attiekties uz preču sākotnējo vērtību vai zaudējumiem, kas radušies prasītājam.

Sodi par noziegumiem tika veidoti kā preventīvi līdzekļi, nevis koriģējoši pasākumi, un tie varētu ietvert soda naudas (multae), ieslodzījumu, piespiedu izturēšanos, īpašuma konfiskāciju, pilsonības zaudēšanu, trimdu, piespiedu darbu vai nāvessodu (poēna capitis). Sodi arī var atšķirties atkarībā no atbildētāja statusa un, ja viņi ir vīrieši, sievietes vai vergi. Iespējams, nav pārsteigums, ka vīrieši ar augstāku sociālo statusu parasti saņēma sliktākus sodus. Soda nopietnība varētu būt atkarīga arī no tādiem faktoriem kā iecerēšana, provokācija, biežums un alkohola ietekme.

Daudzos gadījumos, it īpaši civiltiesībās, ja atbildētājs nomira pirms tiesvedības pabeigšanas, viņu mantiniekam var pieprasīt palikt sākotnējā atbildētāja vietā. Republikā romu tiesību aktos nav reālu apelācijas līdzekli, bet imperatora laikā neapmierinātās puses varēja vērsties pie imperatora vai augstā amatpersonas, un sākotnējo lēmumu varēja atcelt vai mainīt. Tomēr visām apelācijām, kurās nav pamatotu iemeslu, var uzlikt soda naudu.

Secinājums

Iespējams, ka viens no lielākajiem romiešu tiesību ieguvumiem bija tas, ka, palielinoties impērijai, un iedzīvotāju skaits pieauga daudzveidīgāk, likumi un pilsoņu aizsardzība bija saistošs spēks kopienām un veicināja cerību, ka pilsoņu tiesības (un laikā, pat nepilsoņa tiesības), un ir izveidota sistēma, kurā varētu tikt novērstas kļūdas. Turklāt romieši mums ir nodevuši mums ne tikai daudzus juridiskos terminus, kas mūsdienās tiek izmantoti tiesību jomā, bet arī viņu aizrautība un zināšanas precīzai un precīzai juridiskai terminoloģijai, lai vēlreiz izvairītos no neskaidrības vai pat nepareizas tiesību interpretācijas , pieeja, kuru mēģina sacensties visos mūsdienu juridiskajos dokumentos.

Eiropas Savienības tirdzniecība

Eiropas Savienības tirdzniecības principi

Eiropas Savienība (ES) tagad ir tirdzniecības bloks, kas sastāv no 28 Eiropas valstīm. Visas dalībvalstis pieņem kopēju ārējās tirdzniecības politiku un pasākumus. Tajā pašā laikā 19 eiro dalībvalstis ir ieviesušas euro, tostarp Austrija, Beļģija, Kipra, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija un Spānija. kā likumīgu maksāšanas līdzekli.

Apvienotā Karaliste ir vienīgā pilnīgā dalībvalsts, kurai ir skaidras izredzes atstāt ES. Tā rīkoja referendumu 2016. gada 23. jūnijā, lai izlemtu, vai tai vajadzētu palikt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Balsošanas rezultāti liecināja, ka 51,9% balsojuši par atvaļinājumu, savukārt 48,1% balsojuši par to, ka paliek spēkā, padarot to par vienīgo dalībvalsti, kurā referendums izraisīja balsošanu par labu ES atstāšanai.

Tirdzniecības politika

ES kopējā tirdzniecības politika aptver visus galvenos pasākumus, kas ietekmē preču un pakalpojumu tirdzniecību, un gandrīz visus ar tirdzniecību saistītos jautājumus. Ar tirdzniecību saistītās jomas, uz kurām daļēji attiecas kopējā tirdzniecības politika, ir šādi: uzņēmējdarbības tiesības, netiešie nodokļi, standarti un citi tehniskie noteikumi, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību piemērošana.

Viens no svarīgākajiem ES tirdzniecības politikas aspektiem ir tas, ka ES ir muitas savienība. Tie paši ievedmuitas nodokļi tiek piemēroti importam no trešām valstīm neatkarīgi no ievešanas valsts Eiropas Savienībā. Muitas tiesību galvenie principi ir reglamentēti ES līmenī, lai gan to piemērošana ir atbildīga par ES dalībvalstu muitas iestādēm.

ES piemēro arī tirdzniecības aizsardzības pasākumus pret importu no trešām valstīm saskaņā ar dažādiem Savienības tirdzniecības aizsardzības instrumentiem, no kuriem galvenie ir antidempinga (AD), kompensācijas (CV) un aizsardzības instrumentu. ES 2017. gada 31. janvārī ieviesa 53 AD pasākumus un piecus CV pret Ķīnas izcelsmes kontinentālās izcelsmes produktiem.

Importa ierobežojumi

Visi ES locekļi ir pieņēmuši kopēju tirdzniecības politiku attiecībā uz importu no trešām valstīm. ES ir samērā liberāls importa režīms. Kopumā importa licencēšana nav vajadzīga produktiem, kas nonāk ES valstī, izņemot dažus paaugstināta riska produktus, piemēram, lauksaimniecības preces, tabaku, ieročus utt., Un produktiem, uz kuriem attiecas kvantitatīvie ierobežojumi (t.i., kvotas) un uzraudzība.

ES ir arī ierobežojumi un aizliegumi attiecībā uz pirātpreču vai viltotu preču un dažu ķīmisko produktu importēšanu, kuros ir bīstamas vielas, ierobežojumi ģenētiski modificētiem organismiem un dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu ievešana.

HKTDC pētniecība regulāri pārrauga izmaiņas tirdzniecības politikā un ierobežotos ES pasākumos, kā arī regulāri publicē ES regulatīvo brīdinājumu paziņojumu, kurā iekļauti antidempinga pasākumi.

Importēšanas licencēšana

ES importa licencēšanas sistēma pamatojas uz pieņēmumu, ka nav vajadzīga importa licence, ja vien uz konkrētiem produktiem neattiecas importa uzraudzība, kvantitatīvie ierobežojumi vai aizsardzības pasākumi.

Attiecībā uz importa uzraudzību ES var uzraudzīt konkrētus produktus, lai palielinātu tirdzniecības pārredzamību, bet bez mērķa ierobežot piekļuvi ES tirgum. Šīs uzraudzības rezultātā tiek izveidota statistikas kontrole un produktu izcelsmes papildu kontrole. Šādos gadījumos mērķis ir izvairīties no iespējamas tirdzniecības un muitas krāpšanas novirzīšanas. ES uzraudzības pasākumi attiecas uz noteiktu veidu dzelzs un tērauda importu no valstīm, kas nav Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis, valstis, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma un Turcijas puses. Uzraudzības pasākumi attiecas arī uz dažiem tekstilizstrādājumiem, kokmateriāliem un kālija hlorīdu no konkrētām valstīm, bet pašlaik nav no Ķīnas cietzemes vai Honkongas.

Bīstamu materiālu ierobežota izmantošana

ES ir pieņēmusi vairākas vides aizsardzības direktīvas, kas var ietekmēt plaša patēriņa preču un plaša patēriņa elektronikas preču pārdošanu. Ievērojami piemēri ir 2005. gada augustā pieņemtā direktīva par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA) un 2006. gada jūlijā ieviesta direktīva par bīstamo vielu ierobežošanu (RoHS). 2008. gada 3. decembrī Eiropas Komisija (EK) iesniedza divus priekšlikumus: viena direktīva par pārstrādāto RoHS direktīvu un otra – pārstrādāta EEIA direktīva.

Pārstrādātā RoHS direktīva tika publicēta 2011. gada 1. jūlijā un stājās spēkā 2013. gada 2. janvārī. Jaunā direktīva joprojām aizliedz EEI, kurā ir vienas un tās pašas sešas bīstamās vielas kā vecā RoHS direktīva. Tomēr jaunā direktīva no 2019. gada 22. jūlija paplašinās pašreizējās RoHS direktīvas darbības jomu, iekļaujot visus EEI, kas ir ārpus vecās RoHS direktīvas darbības jomas, tikai ar ierobežotiem izņēmumiem.

Uz pārstrādes RoHS un EEIA direktīvu pamatnēm tagad ir ieviesta ES pamatdirektīva ekodizaina prasību noteikšanai ar enerģiju saistītiem ražojumiem (ErP). ErP direktīva vairs neattiecas tikai uz EEI (kā tas bija saskaņā ar tā priekšgājēju, energopatēriņa produktu vai EuP direktīvu), bet potenciāli var aptvert visus produktus, kas saistīti ar enerģijas izmantošanu, tostarp dušas galviņām un citām vannas istabām armatūra, kā arī izolācija un celtniecības materiāli.

Turklāt REACH, ES regula, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, novērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu, stājās spēkā 2007. gada jūnijā. Tā cita starpā prasa ES ražotājiem un importētājiem ķīmiskās vielas (gan atsevišķi, gan preparātos vai noteiktos izstrādājumi), lai iegūtu visaptverošu informāciju par to vielu īpašībām, kuras ražotas vai importētas apjomā 1 tonna vai vairāk gadā, kā arī reģistrēt šādas vielas pirms ražošanas vai importēšanas ES.

Produkta drošība

Produktu drošība ir tieši saistīta ar patērētāju veselības un vides aizsardzību, jo ES mērķis ir panākt augsta līmeņa aizsardzību, saskaņoti īstenojot visās dalībvalstīs. ES tiesību akti aptver visu produktu drošību – neatkarīgi no produkta veida saskaņā ar jaunās pieejas direktīvām (kas atsaucas uz Eiropas standartiem, ko izstrādājušas CEN, CENELEC un ETSI), kā arī saskaņotie standarti, kas pieņemti saskaņā ar šiem noteikumiem vai vispārīgi ( visos gadījumos, kad nav piemērojamas īpašas direktīvas) saskaņā ar direktīvu par produktu vispārēju drošību un saskaņā ar šo regulu pieņemtajiem standartiem.

Marķēšanas un marķēšanas prasības

Plašas ES direktīvas veido pamatu ES tiesību aktiem par marķēšanas un marķēšanas prasībām, lai uzlabotu patērētāju aizsardzību, galvenās nozares ir pārtikas produktu marķēšana un noformēšana un reklāma, marķēšana un standarta informācija par patēriņu, kas patērē enerģiju un citus mājsaimniecības ierīču resursus.

CE marķējums ir obligāts un jāpiestiprina pirms jebkura ar to saistītā produkta laišanas tirgū un nodošanai ekspluatācijā (izņemot gadījumus, kad īpašās direktīvās paredzēts citādi). Ja uz izstrādājumiem attiecas vairākas direktīvas, kas visas paredz CE zīmes piestiprināšanu, marķējums norāda, ka produkti tiek uzskatīti par atbilstošiem visām šīm direktīvām.

Parasti nav ES tiesību aktu, kas prasītu kopīgas patēriņa preces (neēdamas), kurām jābūt norādēm par to izcelsmi. Ja precēm tiek piemērotas šādas izcelsmes preču zīmes, tām jābūt precīzām. ES 2005. gada decembrī iesniedza priekšlikumu Padomes regulai par izcelsmes valsts norādi dažiem produktiem, kas ievesti no trešām valstīm, tostarp Honkongas un Ķīnas cietzemi. Tomēr 2012. gada oktobrī Komisija atsauca savu priekšlikumu, paužot viedokli, ka tas varētu būt pretrunā ar PTO nolīgumu par tehniskajiem tirdzniecības šķēršļiem un tiek uzskatīts par protekcionismu.

Tarifu klasifikācija un importa nodevas

Pasaules Muitas organizācijas pieņemtā Saskaņotā preču sistēma nosaka preču kodus 6 ciparu līmenī. Tas ir pamats, lai pieņemtu Eiropas kopējo muitas tarifu vai kombinēto nomenklatūru, kas ir sadalīta 8 ciparu līmenī. Importētājiem ir jāiedala savas preces kombinētajā nomenklatūrā, kurā ir apakšiedalumi, līdz astoņu ciparu koda līmenim. Kopējais muitas tarifs tiek publicēts katra gada beigās, un tas tiks piemērots nākamajā kalendārajā gadā.

Importētājiem jāņem vērā arī TARIC nomenklatūra, kurā ietilpst apakšnodalījumi ar desmit ciparu kodiem. TARIC ir vajadzīgs, lai ieviestu papildu pasākumus, kas atšķiras no ievedmuitas nodokļiem, kuriem vajadzīgi papildu kodi. Komisija ir nolēmusi neveikt TARIC publicēšanu uz papīra. To var iepazīties elektroniskā formātā Komisijas tīmekļa vietnē.

ES ir spēkā vispārējo preferenču sistēmas (“VPS”) shēma, saskaņā ar kuru daži saņēmējvalstu produkti var gūt labumu no zemākiem vai nulles ievedmuitas nodokļiem. Jo īpaši Regulā 978/2012 ir iekļauti attiecīgie VPS noteikumi, kas piemērojami no 2014. gada 1. janvāra līdz 2023. gada beigām (“VPS regula”). Lai veicinātu VPS noteikumu interpretāciju, Komisija 2016. gada maijā publicēja ceļvedi par to, kā interpretēt un īstenot izcelsmes noteikumus, kas nosaka, vai preces, kas ražotas saņēmējvalstīs, ir tiesīgas saņemt preferenciālu tarifu režīmu saskaņā ar ES VPS attīstības valstis.

Importa dokumentācija

Deklarācijai pievienotie dokumenti būs atkarīgi no pieprasītās muitas procedūras veida. Piemēram, deklarācijā par laišanu brīvā apgrozībā muitas deklarācijā pievienotie dokumenti parasti ietver: faktūrrēķinu; vērtības deklarācija, kur jānosaka muitas vērtība; izcelsmes sertifikātu vai faktūras deklarāciju, ja tiek pieprasīts preferenču tarifu režīms; autentiskuma atļauja vai sertifikāts, ja tiek prasīts labvēlīgs tarifu režīms; importa atļauja vai licence, ja tas ir noteikts ES vai valsts tiesību aktos.

Kriptovalūtas

Kriptovalūtas un to tiesiskais regulējums

Bitcoin un cita kriptogrāfijas valūta ir jauns tehnoloģiskais jauninājums, kas vēl nav pilnībā ieviests daudzu pasaules valstu tiesiskajā regulējumā. Kopumā ir jāapsver daudzi Bitcoin un kriptogrāfijas valūtas juridiskie aspekti. Likumi, kas attiecas uz Bitcoin, parasti attiecas uz citu kriptogrāfijas valūtu, bieži lieto jumta terminu virtuālā valūta. Turpmāk tiks apspriests: kriptvizuāla likumība dažādās valstīs, nodokļi, naudas atmazgāšana, citi juridiskie jautājumi un juridiskais statuss pa valstīm.

Kriptvūža likumība dažādās valstīs

Bitcoin un kriptogrāfijas valūtam ir dažādi juridiskie aspekti, kas jāapsver atkarībā no valsts. Dažas valstis klasificē Bitcoin un citu virtuālo valūtu kā naudu un juridisko, daži uzskata to kā aktīvu un juridisku, dažu kategoriju tā nav ne nelikumīga, ne likumīga, bez tiesiskām sistēmām.

Krievijā, Ekvadorā un Bangladešā Bitcoin ir aizliegts tieši, citās valstīs, piemēram, Ķīnā, Bitcoin ir nelikumīgs komerciālai izmantošanai, bet privātpersonām tas ir likumīgs, lai turētu, tirgotu, raktuvētu, pirkt un pārdotu. Dažas valstis Bitcoin ir aizliegta jau pastāvošo likumu dēļ, piemēram, Islandē.

Apvienotajā Karalistē tomēr, tāpat kā daudzās valstīs, Bitcoin ir neregulēts, ja nav tiesiska regulējuma. Tomēr nesenais lēmums ES tiesu sistēmā nozīmēja, ka Bitcoin tika atbrīvots no PVN nodokļiem jebkurā ES dalībvalstī.

Valstis, kurās visbiežāk vai visās tiek izmantotas Bitcoin un citas virtuālās valūtas, ir nelikumīgas:

Bangladeša
Ekvadora
Islande (Izņemot ieguvi)
Taizeme
Ķīna (juridiska tikai privātpersonām)
Krievija Kirgizstāna

Nākamajā sadaļā tiks apspriesti nodokļu jautājumi un nodokļu jautājumi Bitcoin.

Nodokļu politika


Viens no galvenajiem jautājumiem ir nodokļu jautājums. Sakarā ar Bitcoin pseidoanonitāti, ja tas tiek pareizi izmantots, Bitcoin izmantošana, lai paslēptu aktīvus un palīdzētu samazināt nodokļus, nav pārāk grūti, ja persona to ievēro, ievērojot piesardzības pasākumus. Daudzās valstīs bitumena nodoklis tiek bieži klasificēts kā aktīvs, piemēram, ASV. Ieviešot lielu ārvalstu valūtas daudzumu valstī, var radīt nodokļu jautājumus, tiešsaistē ieviešot vai uzglabājot Bitcoin privāto atslēgu, ir daudz vieglāk ievest naudu pagātnes robežkontroles punktos, kur jūs varat to izņemt, kad valstī, efektīvi apejot nodokļus Šāda veida.

Likumīgajiem nodokļu maksātājiem Bitcoin ienākumus var deklarēt pēc pašreizējā valūtas kursa lielākajā daļā vietņu, lai gan ir ieteicams veikt labu Bitcoin ierakstu veikšanu ar faktiem un otrādi, atkarībā no jūsu jurisdikcijā esošajiem nodokļu tiesību aktiem, kas būtu jāizpēta. Valstīs, kur tā ir nelikumīga, likumi parasti netiek aplūkoti, jo tie ir jāaizliedz.

Parasti ir nelegāli izvairīties no nodokļiem, lai gan dažās valstīs pastāv juridiskas nepilnības. Pārliecinieties, ka jūs maksājat pareizos nodokļus jebkuram Bitcoin ienākumam, pētot jūsu jurisdikcijā esošos nodokļu likumus, dažas valstis var klasificēt Bitcoin un kripto valūtu kā aktīvu, nevis valūtu, tādējādi nodokļu situācija var atšķirties.

Naudas atmazgāšana

Ja Bitcoin tiek apspriests, izstrādājot tiesisko regulējumu, parasti tiek apsvērta naudas atmazgāšana. Bangladeša tieši aizliedz Bitcoin saskaņā ar esošajiem likumiem par naudas atmazgāšanu. Naudas atmazgāšana ir galvenā juridiskā problēma ar Bitcoin, jo naudas pārvedumu atvieglošana starp valstīm dažu sekunžu laikā bez uzraudzības. Lai gan tā var izsekot bankām nopērkamiem bitikoniem, kad monētas iegūšanai izmanto naudu vai citas grūti izsekotas metodes, tās pēc tam var pārvietot.

Liela mēroga naudas atmazgāšanai tas ir riskants, jo blokshēmas virsgrāmatas publicitāte. Vairāk uzlabotas policijas spēki mācās analizēt publisko Bitcoin virsgrāmatu, lai izstrādātu līdzekļus. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana parasti ir nelikumīga gandrīz visās jurisdikcijās, neatkarīgi no tā, kā tas tiek darīts, lai gan dažām ir nepilnības. Valstīs, piemēram, Dienvidkorejā, ir sniegts juridisks padoms, ka tās nepieļautu Bitcoin aizliegumu, bet par jebkādām pretlikumīgām darbībām, kas saistītas ar Bitcoin, tiks uzsākta kriminālvajāšana.

Citas juridiskas problēmas


Citi būtiskākie pēdējā laika juridiskie jautājumi ir šādi:

Lielie Bitcoin zādzības, kas liek domāt nozares darbībai.
ES tiesas tiesas sēdes par laika apstākļiem PVN attiecas uz Bitcoin, tiesa nolēma Bitcoin ir bez PVN.
Bitēnas aizliegums dažās valstīs.
Bitcoin nodokļi ASV, galu galā paziņoja Bitcoin kā aktīvu.
Bitcoin privāto atslēgu zaudēšana ir grūti pierādīt.
Tiešsaistes narkotiku tirgi.
Atmaksu un izkrāpšanu.
Īpašumu slēpšana.
Tiesiskās aizsardzības trūkums.

Lieli Bitcoin zādzības, piemēram, maiņas Mt. Tā rezultātā Regulatoriem bija spiediens regulēt Bitcoin, Bitcoin atcelšanas raksturs var radīt šo grūtību lielu zādzību laikā.

Eiropas Savienībā tika pieņemts nesens tiesas nolēmums, kas ļauj rīkot bitkīnus, neizmantojot PVN, līdzīgi kā zelts.

Dažās valstīs Bitcoin ir aizliegts, saraksts ir norādīts iepriekš.

Bitcoin nodokļi bija plaši apspriests jautājums ASV. Kaut arī U.S klases Bitcoin kā virtuālā valūta, tā klasificē Bitcoin kā priekšrocību nodokļu vajadzībām.

Ja kāds ir turējis lielu Bitcoin daudzumu, ja viņi kaut kā zaudē savas privātās atslēgas, to ir grūti pierādīt, un nodokļu jurisdikcija var likt jums to, ka šīs monētas joprojām pieder, jo grūti pierādīt citādi, lai gan laika gaitā neviena no monētām uz bloka ķēde pierāda, ka persona nav tos izmantojusi, vai nu tāpēc, ka tie netiks vai nevarēs.

Nesen tika slēgts tiešsaistes zāļu tirdzniecības zīda ceļš. Tirgū bija iespēja veikt darījumus bez izsekojamības Bitcoin izmantošanas dēļ, lai gan vietņu dizains lika tai atdot servera reālo IP adresi, un galu galā pēc gadu ilgas izmeklēšanas rezultātā tika uzņemti tie, kas to izmanto. Viņi arī nebija pienācīgi nostiprinājuši savus portfeļus, kā rezultātā FBI varēja izmantot monētas un tos izsolīt. Daži korumpēti FBI aģenti mēģināja nozagt dažas monētas, bet daļēji nozvejotas, pateicoties blockchain publicitātei.

Ņemot vērā Bitcoin darījumu vienvirziena raksturu, tā ir maz aizsardzība pret krāpšanu, ja tas nav iespējams, ja tas ir nepieciešams, bet tas var arī darboties otrādi, novēršot krāpnieciskus maksājumus par atmaksu. Šī ir viena no tiesiskā regulējuma jomām, kas tiek apsvērta dažās jurisdikcijās.

Bitcoin var tikt izmantots, lai likumīgi vai nelikumīgi slēptu īpašumus, piemēram, laulības šķiršanas lietās utt. Tas ir ļoti viegli izdarāms, un, ja tas ir pareizi izdarīts, grūti pierādīt. Dažās vietās tā ir juridiska nepilnība, kas citās valstīs ir nelikumīga. Pārbaudiet vietējos likumus, ja rodas šaubas.

Juridiskas aizsardzības trūkums var būt problēma, it īpaši, ja jūs, izmantojot Bitcoin, esat scammed sakarā ar nedekoncentrētu bitcoīna raksturu. Tas ir jāņem vērā, lietojot Bitcoin.

Šie ir daži no galvenajiem nesenajiem juridiskajiem jautājumiem, kas atklājuši Bitcoin. Nākamajā sadaļā tiks apspriests juridiskais statuss pa valstīm.

Juridiskais statuss pa valstīm

Šajā sadaļā tiks apspriests Bitcoin juridiskais statuss pa valstīm. Tajā tiks apspriestas neregulētas, regulētas, ierobežotas un aizliegtas valstis. Šis ir pašreizējais saraksts, sākot ar 2016. gada septembri, un tas nedrīkst ietvert visas valstis.

Neregulēts

Nav reglamentēts, ja vēl nav izveidots tiesiskais regulējums, vai Bitcoin izmantošana ir atcelta, un tā ir brīvi izmantojama jebkurā statusā, kurā nav vai ir maz juridisku ierobežojumu.

Apvienotā Karaliste
Austrālija
Beļģija
Brazīlija
Kolumbija
Čīle
Horvātija
Kipra
Čehu Republika
Dānija
Igaunija
Grieķija
Honkonga
Indija (lai gan daudzas Indijas bankas neļauj veikt darījumus, kas uz tiem attiecas)
Indonēzija
Īrija
Izraēla
Itālija
Lietuva
Malaizija
Malta
Jaunzēlande
Nīderlande
Nikaragva
Pakistāna
Filipīnas
Polija
Portugāle
Rumānija
Singapūra
Slovākija
Slovēnija
Dienvidāfrika
Turcija
Vjetnama
Nepāla
Ziemeļkoreja (tūristus bez problēmām ir izmantojuši Bitcoin tūristu interneta pakalpojumos, lielākajai daļai Ziemeļkorejas pilsoņu nav pieejams publiskais internets)
Papua Jaungvineja
Antigva
Barbadosa
Irāna
Irāka
Somālija
Afganistāna
Ēģipte
Saūda Arābija
Omāna
Katara

Regulēts

Valstis, kurās Bitcoin lietošana ir likumīga, bet īpaši reglamentēta nodokļu vai citiem mērķiem, un dažos gadījumos tiek klasificēta kā nauda:

Somija
Francija
Vācija
Japāna
Dienvidkoreja
Jordānija
Libāna
Luksemburga
Spānija
Zviedrija
Šveice
Kanāda
Meksika

Ierobežots

Valstis, kurās Bitcoin lietošana ir ierobežota, bet dažos gadījumos likumīga ir:

Ķīna (privātpersonas var veikt darījumus, korporācijas un bankas nevar, ieguves rūpniecība ir likumīga).
Islande (nelikumīga pirkt / pārdot, bet kalnrūpniecība ir likumīga)
Taivāna (likumīga pirkt / pārdot, veikt darījumus un veikt tirdzniecību, bet bankas Bitcoin bankomāti nav likumīgi)

Aizliegts

Valstis, kurās tiešais aizliegums ir Bitcoin, ir:

Krievija (aizliegta tieši)
Bangladeša
Taizeme
Kirgizstāna
Ekvadora

Kopsavilkums

Lielākā daļa Bitcoin lietošanas visā pasaulē ir likumīgi un nereglamentēti. Dažas valstis to ir iekļāvušas savās finanšu sistēmās, bet tikai nedaudzi no tiem ir tieši aizliegti. Tādēļ bitikīnam ir liels potenciāls kļūt par pasaules valūtu. Pat valstīs, kur tā ir aizliegta, ir ļoti grūti regulēt lietošanu pilnīgi bez interneta cenzūras. Tas liecina, ka ir liels izaugsmes potenciāls un iekļaušana tiesiskajā regulējumā un esošajā finanšu sistēmā. Apspriesti galvenie juridiskie jautājumi, kas attiecas uz Bitcoin, un tie ir galvenie jautājumi, kurus valstis ņem vērā, apsverot Bitcoin tiesību aktus.

Ja Bitcoin popularitāte pieaug vēl vairāk, vairākas valstis to var regulēt, lai gan šķiet, ka daudzi to apsver, aizliedzot to.

Secinājums

Iespējams, ka nākamajos dažos gados digitālo valūtu tuvumā būs vairāk tiesību aktu precedentu. Šajā dokumentā ir apspriesti galvenie juridiskie jautājumi saistībā ar Bitcoin un pašreizējo Bitcoin likumību 2016. gadā daudzās valstīs. Iespējams, ka nākamo gadu laikā turpmāka likumdošana attīstīsies gan Bitcoin labā, gan sliktajā situācijā un citās kriptogrāfijas valūtās.