Izstrādāta 1950. gadā un spēkā kopš 1953. gada, Eiropas konvencija par cilvēktiesībām iezīmēja pagrieziena punktu miera un diplomātijas stiprināšanā. Pēc Otrā pasaules kara pieredzes starptautiskā sabiedrība arvien skaidrāk apzinājās, ka cilvēka pamattiesībām jābūt ne tikai morālam principam, bet arī juridiski aizsargājamam standartam. Tieši šajā kontekstā radās gan vispārīgi, gan reģionāli instrumenti, kas nosaka, kā valstīm jāaizsargā cilvēks.

Viens no būtiskākajiem atskaites punktiem bija ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kas pieņemta 1948. gadā. Tā bija pirmā vispārējā tiesību izpausme, kas skaidri pasludināja: ikvienam cilvēkam pienākas tiesības un brīvības neatkarīgi no izcelsmes vai pārliecības. Deklarācija pati par sevi nav tiesa, kas izdod spriedumus, taču tā kļuva par pamatu tam, lai cilvēktiesību aizsardzība pārietu no idejas uz praksē piemērojamiem mehānismiem.

Konvencijas mērķis un pamattermini

Konvencija par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību tika izstrādāta, lai Eiropā nostiprinātu kopīgu minimālo standartu cilvēktiesību aizsardzībai un radītu mehānismu, kas ļauj vērtēt valstu rīcību. Lai tekstu uztvertu skaidri, noder izprast dažus pamatjēdzienus, kuri regulāri parādās gan konvencijā, gan tās piemērošanā.

Šeit ir deklarācijas 2. pants:

“Katram cilvēkam ir tiesības uz visām šajā deklarācijā noteiktajām tiesībām un brīvībām neatkarīgi no tā, kā rase, krāsa, dzimums, valoda, reliģija, politiskie vai citi uzskati, nacionālā vai sociālā izcelsme, īpašums, dzimšanas vai cita veida statuss. Turklāt nevienu nošķiršanu neveic, pamatojoties uz tās valsts vai teritorijas politisko, jurisdikcijas vai starptautisko statusu, uz kuru šī persona pieder, neatkarīgi no tā, vai tā ir neatkarīga, uzticama, nav pašpārvaldes vai jebkāds cits suverenitātes ierobežojums. “

Eiropas konvenciju par cilvēktiesībām 1950. gada 4. novembrī Romā izstrādāja jaunizveidotā Eiropas Padome. Tā stājās spēkā 1953. gada 3. septembrī un nostiprināja ideju, ka cilvēktiesības ir kopīga Eiropas valstu atbildība. Konvencijas pieņemšana Eiropas Padomē bieži tiek uzskatīta par nozīmīgu soli, kas deklaratīvos principus tuvināja praktiskai, tiesiski pārbaudāmai aizsardzībai.

Cilvēktiesību deklarācija

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir dokuments, kas formulē pamattiesības un brīvības kā universālu standartu. Tā kalpo kā vērtību un principu orientieris, uz kuru balstās vēlāk veidoti starptautiski līgumi un nacionālie tiesību akti. Ikdienā tas palīdz saprast, kāpēc diskriminācija, vardarbība vai patvaļa nav tikai “slikta prakse”, bet pamattiesību pārkāpums. Tieši deklarācijas uzstādījums par vienlīdzīgām tiesībām rada loģisku pamatu arī konvencijas sistēmai.

Konvencija

Konvencija ir starptautisks līgums, ar kuru valstis uzņemas konkrētas juridiskas saistības cilvēktiesību aizsardzībā. Atšķirībā no deklarācijas, konvencija darbojas kā juridisks ietvars ar skaidri formulētiem pantiem un seku mehānismu. Tas nozīmē, ka persona noteiktos apstākļos var panākt valsts rīcības izvērtēšanu konvencijas kontekstā. Praktiskā nozīme ir tajā, ka tiek definētas ne vien vērtības, bet arī robežas, ko valsts nedrīkst pārkāpt.

Eiropas Padome

Eiropas Padome ir starptautiska organizācija, kas veidota, lai stiprinātu cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu. Tieši šīs organizācijas ietvarā konvencija tika izstrādāta un ratificēta dalībvalstīs. Būtiski atcerēties, ka Eiropas Padome nav tas pats, kas Eiropas Savienība, un dalība vienā automātiski nenozīmē dalību otrā. Konvencijas kontekstā Eiropas Padome ir “jumta” institūcija, kuras dalībvalstis apņemas ievērot noteiktos standartus.

Analītisks ieskats: kā konvencija darbojas praksē

Konvencijas nozīme atklājas tajā, kā tās panti tiek piemēroti reālās lietās un kā tiek līdzsvarotas indivīda tiesības ar sabiedrības interesēm. Tāpēc noder skatīt gan pašas tiesības, gan institūciju, kas uzrauga konvencijas ievērošanu, kā arī dažus skaitļos balstītus secinājumus.

Tiesības un brīvības konvencijā

Konvencijas kodols ir tiesību un brīvību katalogs, kas aptver dzīvības, brīvības, drošības, taisnīgas tiesas un privātās dzīves aizsardzības pamatprincipus. Tas ir svarīgi arī finanšu drošības kontekstā, jo taisnīgas tiesas un tiesiskuma standarti ietekmē, kā tiek izskatīti strīdi, kā aizsargā privātumu un kā valsts drīkst iejaukties personas dzīvē. Vienlaikus jāņem vērā, ka atsevišķām tiesībām var būt likumā paredzēti ierobežojumi, ja tie ir nepieciešami leģitīma mērķa sasniegšanai un ir samērīgi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) un tās loma

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā ir institūcija, kas izvērtē individuālas vai valstu sūdzības par konvencijā garantēto tiesību iespējamiem pārkāpumiem. Tās spriedumi palīdz vienādot izpratni par konvencijas pantiem, jo tiesa praksē precizē, ko konkrētas tiesības nozīmē dažādās situācijās. Tas ir īpaši būtiski gadījumos, kad nacionālie tiesību akti ir piemērojami, bet rodas jautājums par valsts rīcības atbilstību cilvēktiesību standartam.

Strīdīgākie jautājumi un statistikas nozīme

Sabiedriskajās debatēs visbiežāk izceļas panti, kas skar privāto un ģimenes dzīvi, kā arī vārda brīvību, jo tie bieži prasa smalku līdzsvarošanu starp individuālajām tiesībām un sabiedrības drošību vai citu personu tiesībām. Lai gan politiskajos strīdos mēdz dominēt atsevišķi piemēri, statistika parāda plašāku ainu par to, cik lietu tiek atzītas par nepieņemamām, cik bieži konstatē pārkāpumus un kā tie sadalās starp valstīm. Šāda perspektīva palīdz kritiskāk vērtēt skaļus apgalvojumus un saprast, ka konvencijas sistēma lielā mērā balstās uz procesuāliem filtriem un konsekventu judikatūru.

Šeit ir 11 fakti par konvenciju un tiesu, kas to īsteno:

• Tiesības un brīvības: Konvencijas 1. sadaļas 2.-18. Pantā aprakstītajā konvencijā ir 17 galvenie raksti par tiesībām un brīvībām, kas ietver: 2) tiesības uz dzīvību; 3) spīdzināšanas aizliegums; 4) verdzības un piespiedu darba aizliegums; 5) tiesības uz brīvību un drošību; 6) tiesības uz taisnīgu tiesu; 7) nav sodu bez likuma; 8) tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību; 9) domas, apziņas un reliģijas brīvība un 10) vārda brīvība.
• Strasbūras tiesas pretinieki bieži norāda uz 8. pantu – par tiesībām uz privāto dzīvi un ģimeni un uz 10. pantu – par vārda brīvību, kas ir iekļauti Lielbritānijas tiesību aktos par cilvēktiesībām – par galvenajiem strīdīgajiem aspektiem. Tas bija gadījums, kad mājas sekretārs Theresa May nepatiesi apgalvoja savā partijas konferencē 2011. gadā, ka nelegālo imigrantu nevar izraidīt no Apvienotās Karalistes, jo viņš ir mājdzīvnieku kaķis.
• Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT): tā ir starptautiskā tiesa, kas atrodas Strasbūrā, kas tika izveidota 1959. gadā un īsteno konvenciju. Šī ir vieta, kur tiek pieņemti noteikumi par individuāliem vai valsts pieteikumiem, kas saistīti ar konvencijā ietverto civiltiesību un politisko tiesību pārkāpumiem. Tā ir arī vieta, kur tiek pieņemti lēmumi.
• Tiesa ir atbildīga par 800 miljonu eiropiešu cilvēktiesību ievērošanas uzraudzību 47 Eiropas Padomes dalībvalstīs, kas ratificējušas konvenciju.
• Šobrīd tiesā ierodas 47 tiesneši, kurus ik deviņus gadus ievēl Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ievēl uz neuzildāmu amatu. Tie ir pilnīgi neatkarīgi un nevar iesaistīties nekādas darbības, kas varētu kavēt viņu objektivitāti. Kopš tiesas tika izveidota, lielāko daļu lietu ir iesniegušas fiziskas personas.
• Statistika: Kopumā bija 916 spriedumi, kas attiecās uz 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm, un tikai 1,42% no kopējā skaita bija Apvienotā Karaliste. Gandrīz puse spriedumu attiecās uz piecām no 47 dalībvalstīm: Krievija (129), Turcija (124), Rumānija (88), Ukraina (69) un Ungārija (41).
• Pavisam 797 spriedumos (vai 87,01%) konstatēts vismaz viens konvencijas pārkāpums – tajā skaitā 119 spriedumi attiecībā uz Krieviju, 118 attiecībā uz Turciju, 83 – attiecībā uz Rumāniju, 65 – attiecībā uz Ukrainu un 50 – attiecībā uz Ungāriju.
• 2013. gadā tiesa pieņēma lēmumu par 1682 lietām attiecībā uz Apvienoto Karalisti. No tiem 1633 tika atzīti par nepieņemamiem vai izslēgti. Tas ir 98,85% gadījumu.
• Pagājušajā gadā tika pieņemti 13 spriedumi attiecībā uz Apvienoto Karalisti, un astoņi spriedumi atklāja vismaz vienu konvencijas pārkāpumu.
• No 2014. gada 1. janvāra tika izskatīti 2519 lietas pret Apvienoto Karalisti, kas ietvēra 2 006 lietas, kas saistītas ar ieslodzīto balsstiesībām. Pretēji tam ir 16 813 izskatāmo lietu par Krieviju, 14 379 – attiecībā uz Itāliju, 13 284 – attiecībā uz Ukrainu, 11,230 – attiecībā uz Serbiju un 10 931 – attiecībā uz Turciju.
• Kopējais pieprasījumu neizpildes gadījumu skaits ir samazinājies no 151,600 2011. gadā līdz 99,900 2013. gadā – samazinājums par 34%. Tas ir rezultāts reformu procesam, kas jau ir uzsākts jau vairākus gadus. No 1999. gada līdz 2011. gadam gadījumu skaits palielinājās par vairāk nekā iepriekš.

Noslēguma kopsavilkums

Eiropas konvencija par cilvēktiesībām radās laikā, kad Eiropai bija nepieciešams kopīgs pamats cilvēka cieņas un brīvību aizsardzībai. Tā papildina ANO deklarācijas universālo vēstījumu ar juridiski piemērojamu ietvaru, kurā valstis uzņemas konkrētas saistības. Līdz ar to cilvēktiesību aizsardzība kļūst ne tikai par ideālu, bet arī par pārbaudāmu pienākumu.

Ikvienam, kurš vēlas būt informēts par savām tiesībām un juridiskajiem mehānismiem, būtiski ir saprast terminus un institūcijas: kas ir konvencija, kāda ir Eiropas Padomes loma un ko praksē dara Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Šī izpratne palīdz drošāk orientēties arī strīdos ar valsti vai situācijās, kur iesaistīta privātuma aizsardzība, taisnīga tiesa un samērīguma izvērtējums. Jo precīzāk zināmi pamatprincipi, jo vieglāk atšķirt faktus no interpretācijām.

Vienlaikus konvencijas sistēma nav tikai teorija: lietu statistika un spriedumi rāda, kā tiek filtrēti pieteikumi, kādos gadījumos konstatē pārkāpumus un kā tiesības tiek līdzsvarotas dažādos kontekstos. Tas dod praktisku mērogu publiskajām diskusijām un palīdz skatīt cilvēktiesības kā dzīvu tiesību sistēmu. Šāda perspektīva veicina informētus lēmumus un lielāku drošības sajūtu, saskaroties ar juridiskiem jautājumiem ikdienā.